Ķieģeļi un apdare.

Ķieģeļi ir kārtīgas krāsns vai kamīna galvenā sastāvdaļa. Tie ir siltuma akumulācijas pamats. Kopā ar durtiņām un apdari tie veido vizuālo sildelementa tēlu.

Ķieģelis - drošs, laika gaitā pārbaudīts un ekoloģisks materiāls. Mūsdienās arvien biežāk tiek dota priekšroka ekoloģiskiem materiāliem un risinājumiem. Tieši ķieģelis ir dabas materiāls, bet enerģija, kas veidojas koksnes sadedzināšanas procesā - nekaitīgākā apkārtējai videi. Turklāt abi materiāli tiek ražoti Latvijā. Ķieģeļu krāsnis ir videi draudzīgs siltuma avots. Tām ir augsta siltuma uzkrāšanās spēja, kas uztur siltumu telpās ar minimālām izmaksām. Tas apliecina, ka ķieģeļu krāsnis ir ekonomiski siltuma avoti.

Ķieģeļu krāsns konstrukcijas uzkrāj siltumu, un tādējādi samazina enerģijas patēriņu. Energotaupīga krāsns var darboties kā papildus, alternatīvs siltuma avots.

Krāsnī var skaisti uzmūrēt, aplikt ar podiņiem, apstrādāt ar dekoratīviem elementiem, apmest, nokrāsot ar speciālām krāsām.

Ķieģeļu krāsns labu siltumietilpību nosaka gan materiālu īpašības, gan krāsns konstrukcijas kopējā masa.

Masīva krāsns pat pēc tam, kad to pārtrauc kurināt, uzkrāj siltumu un sadala to pa telpām, tādā veidā nodrošinot optimālu temperatūras bilanci. Ķieģeļa ārpuses temperatūra ir salīdzinoši zema, tādēļ tas siltumu atdod lēni un ilgstoši. Turklāt tas ir droši, jo ārējās virsmas nesasniedz augstas temperatūras pat ilgstošas kurināšanas procesā.

Lieliski piemēroti ir LODES, TERCA vai Lielauces krāsns ķieģeļi. To klāsts ir plašs gan krāsu, gan formu ziņā.

Ķieģelis iztur augstas temperatūras. Ķieģeļu krāsns konstrukcijas ļauj sasniegt temperatūru līdz 900 grādiem, kas ir nepieciešama tīrai degšanai. Gāzes kas veidojas koksnes degšanas procesā, sadeg līdz galam, to temperatūra dūmvadu kanālos ir relatīvi zema un lietderības koeficients krāsnīm sasniedz 80-90%. Neviena tīrā metāla krāsns vai kurtuve to sasniegt nevar.

Keramiskais ķieģelis - ilgmūžīgs, dabisks materiāls, silts un draudzīgs cilvēkam. 

Ķieģeļu krāsnis ir lētākas nekā tās, kas ir ražotas rūpnīcā, it sevišķi ja to skata no kalpošanas ilguma. Turklāt tas ir roku darbs.

Ķieģeļi pirms mūrēšanas jāiemērcē apmēram uz 15 minūtēm ūdenī, lai to neatņemtu javai. Jāizmērcē tik ilgi, kamēr vairs neizdala gaisa burbulīšus. Grūti kūstošus un šamota ķieģeļus ūdenī nemērcē, bet tikai noskalo. Izmērcēti, grūti kūstoši ķieģeļi lielā karstumā plaisā un sairst. Šeit arī iesaku tos neuzglabāt, ilgstoši, zem atklātas debess, tie var pārlieku samirkt un ziemā sasalt, kas ievērojami pazemina to kvalitāti. Principā šādi šamota ķieģeļi vairs nav lietojami.

Mūrējot krāsni sējumā nedrīkst savienot māla ar šamota ķieģeļiem. Starp tiem ir jāatstāj atstarpe no 5 - 10 mm. Senākos laikos to atstāja kā gaisa spraugu. Kad parādījās azbesta kartons, šo spraugu mūrējot ieklāja ar to. Šodien es izmantoju ugunsizturīgo, šķiedraino vati Cerablanket 1400 C°. Tai ir lieliskas termo un izolācijas īpašības. Tā pasargā krāsns ārējos ķieģeļus no kurtuves straujām temperatūras izmaiņām. Tā labi noblīvē un pakļaujas amortizācijai, kas rodas starp kurtuves un krāsns pamatķieģeļiem pie temperatūras izmaiņām. Pasargā ķieģeļu un šuvju plaisāšanu. Krāsns kurtuve ir kā plaušas, uzsilstot tā izplešas, atdziestot saraujās. Ievērojot šo niansi, tiek panākts ilgs krāsns vai kamīna kalpošanas laiks.

Senlaicīgie ķieģeļi.

Funkcionāli ar roku gatavotie ķieģeļi neatšķiras no parastajiem rūpnieciski ražotajiem ķieģeļiem, bet parasti ar roku gatavotos ķieģeļus vēlas iebūvēt vīna pagrabos vai virtuves mūrīšos, krāsnīs, kamīnos, māju fasādes dekorācijās, stabos, arkās u.c.

Protams, ar tiem restaurē arī lielas pilis, kur vēlas tādus pašus materiālus, kā bija kādreiz.

Ar rokām veidotie ķieģeļi ir iecienīti ne tikai Latvijā, bet arī daudzviet ārzemēs. Piemēram, no «Lodē» veidotajiem ķieģeļiem patlaban tiek būvēts liels klosteris Sanktpēterburgā.

Bažām par ķieģeļu ēras norietu arī nav pamata. Tie allaž būs nepieciešami veco ēku restaurācijai, krāšņu un skursteņu izbūvei, kamīniem, kas tagad ir obligāts aksesuārs jaunajās privātmājās. Īsāk sakot, ķieģelis lielā mērā kļuvis par tā saukto nišas produktu. Pieprasījumu pilnīgi spēj apmierināt vietējie ražotāji, bet šajā nišā cenšas ielauzties arī ārzemnieki.

Apdares materiāli.

Kamīnu dekoratīvajā apdarē izmantojamo apdares materiālu klāsts ir ļoti daudzveidīgs. Biežāk izmanto marmoru, granītu un citus dabīgus vai mākslīgus akmeņus. Plaši tiek izmantots metāls, stikls, keramikas apdares materiāli, kā arī dažādi kompozītmateriāli. Patiesībā kamīnu apdarei var izmantot gandrīz jebkuru nedegošu (degt nespējīgu) materiālu, tikai jāpievērš uzmanība tam, līdz kādai temperatūrai materiāls varētu sasilt, un vai šādā temperatūrā tas neizdalīs nepatīkamu smaku vai veselībai kaitīgus izgarojumus.

Podiņi - vieni no visaugstāk vērtīgākie krāšņu, kamīnu apdares materiāli. To termo īpašības ir visizcilākās, pateicoties keramiskajam sastāvam un uzbūvei. Glancētā virsma nodrošina ilgu, kopjamu ekspluatāciju kā arī gaisa spraugas distance no pamat ķieģeļu virsmas, nepieļauj to deformāciju kā arī pāaugstina termisko akumulāciju.

Ja klients izvēlas pasūtīt krāsnī vai kamīnu apliktu ar podiņu elementiem ir jārēķinās ar laiku to pārsūtīšanai, kas var aizņemt vairākas nedēļas. Tikai pēc tam var sākt to pielāgošanu krāšņu vai kamīnu projektiem. To izmēri ir specifiski un pilnā, izvēlētā komplektācija, ietekmē krāsns iekšējos parametrus.

Kamīnu projektē un izbūvē tā, lai jebkura kamīna tuvumā esoša, degoša (degt spējīga) materiāla vai konstrukcijas virsmas temperatūra nepārsniegtu +80 C (atbilstoši LBN 231-15 prasībām).

Kamīna konstruktīvajā daļā drīkst izmantot tikai nedegošus (degt nespējīgus) materiālus ar uguns reakcijas klasi A1 (atbilstoši LVS 13501-1).

Ikvienam, kas plāno iegādāties kamīnu, ir jāsaprot, ka tas tiešā veidā saistīts ar uguni, tātad ar paaugstinātu bīstamību cilvēka veselībai un dzīvībai. Nav pieļaujamas nekādas atkāpes no ugunsdrošības noteikumiem un normatīvajiem aktiem. Klients var izvēlēties materiālus, kurus viņš gribētu izmantot kamīna apdarē, bet ir jāizvērtē šo materiālu atbilstību ugunsdrošības prasībām.

Dienvidu versijas.

Bieži tiek paņemti (iegādāti) Spānijas, Itālijas vai Francijas kamīnu projekti - tā ir nopietna kļūda. Dienvidos kamīns pilda vizuālo, nevis siltuma funkciju. Turklāt krāsnis tur vispār nav nepieciešamas. Bet mums ir vajadzīga funkcionalitāte - mēs nevaram ziemā turēt vaļā logus, lai būtu gana daudz skābekļa, kā tas jādara ja būvē lielus, gatavos, saliekamos dienvidniekus, kas plaši tiek reklamēti un piedāvāti. To cena un uzstādīšana ir neproporcionāli dārga, kalpošanas mūžs - jo mazāk kurināt, jo ilgāk būs skaisti. Siltuma noturība nav, jo dienvidos klimats ir siltāks un tā nav prioritāte. Dienvidu moduļu galvenā funkcija ir uzturēt vizuālo uguns tēlu un lieki nepiesildīt telpas. Es tos dēvēju par vasaras kamīniem. To kamīni ir veidoti no reģipša un neuzsilstošiem materiāliem, turklāt izolēti, kondensāt piesātināti. Reğipsis sastāv no ğipša, līmes un kartona, kas ir ugunsnedroši materiāli, turklāt bīstami tos izmantot kurtuvju tuvumā. Kur maz kurina reğipsi ir iespējams izolēt ar karstumizturīgo plāksni un foliju, bet tas ilgtermiņā nevar pasargāt no pēkšņas aizdegšanās.

Kamīni, kas izbūvēti no mākslīgas apdares materiāliem un elementiem ir vairāk paredzēti vizuālajam skatam telpā, kas rada interjera papildinājumu. Francijas dienvidiem tas der, tur var iztikt bez ķieģeļiem. Bet mums ir vajadzīgs arī pēc siltums - vajadzīga ir siltuma akumulācija, ko nodrošina ķieģeļi. Reģipša un gatavo moduļu veidojumos ir pilns ar vatēm, kamēr kurini ir silts, kā izdeg, tā - čušs! Ziemeļu pusē nevar akli būvēt kamīnus no Itāļu katalogiem.

Atliek vien izvēlēties!

Dienvidu versija kalpos kā interjera papildinājums un brīvdienu noskaņu elements. Mūrēts projekts būs gan dizainiskāks, gan siltuma avots ikdienai.