Par mani.

Sveiki! Mani sauc Raivo Stepiņš un jau no skolas laikiem esmu īpaši aizrāvies ar kamīnu, krāšņu radīšanu kā arī to projektēšanu un dizainu.

Mācījies esmu Dobeles valsts ğimnāzijā un Apguldes arodvidusskolā, kur skolu esmu beidzis ar profesionālo vidējo izglītību. Diploms – mājamatniecībā ar specializāciju krāšņu mūrēšanā. Kvalifikācijas – mūrnieks, krāšņu mūrnieks, būvgaldnieks, apdares tehniķis, rasētājs.

Skolā esmu aizstāvējis savu diplomu jau ar pirmo reālo darbu, kas tapa ar skolotāja Edgara Krasnopa palīdzību 2001. gadā, turpat vienā no skolas mācību kabinetiem. Tas bija neliels stūra kamīns, mūrēts no šamota un keramiskajiem ķieģeļiem. Man bija tas gods no savas grupas būt vienīgajam kam uzticēja reālu darbu, kamēr pārējie mūrēja moduļus, mūrēšanas kabinetā. Toreiz skolā ķieģeļi bija jādala ar āmuru, kā sensenos laikos, kas radīja daudz atlūzu un nebija iespējams precīzi līdz milimetram sadalīt vajadzīgo garumu, platumu. Lai dabūtu glanci tos nācās slīpēt ar rokām, kas prasīja laiku un pacietību. Bet gala rezultātā kamīns tapa un mana neatlaidība uzvarēja. Tā nu tas priecēja ar siltumu un dabisku liesmu stundas, kas ritēja šajā mācību kabinetā.

Uzreiz pēc skolas pievērsos celtniecībai, jo tajā laikā būvniecībā viss gāja uz pilnu jaudu it sevišķi privātajā sektorā. Iztikt vajadzēja un amats arī bija rokās, bija nepieciešama tikai dzīves prakse. Tas ir neaprakstāms dzīves posms tikt visam līdz un apgūt nezināmo. Skolā plaši mācīja teoriju - par celtniecības materiāliem, to sastāvu, īpašībām un pielietojumu, kas labi noderēja sākumā. Reālajā darbā sāka gāzties virsū jauni, nezināmi firmu materiālu nosaukumi, kurus nācās ātri apgūt, lai varētu saprasties ar citiem darba biedriem. Tā nu laikam skrienot pat nemaniju, ka esmu apguvis atkal ko jaunu.

Būvfirmā strādājot jau piekto gadu, sapratu ka esmu pietiekami patstāvīgs un daudz apguvis, lai varētu strādāt individuāli. Kāpēc gan ne? Turklāt daudzi klienti mani ievēroja un piedāvāja darbu privāti. Sākumā centos piestrādāt brīvdienās, bet tad sapratu ka tā ilgi nevarēs. Un tā 2007. gadā kļuvu par individuālo komersantu. Veicu daudz un dažādus būvniecības darbus galvenokārt privātmājās, jumta konstrukciju izbūvi, renovāciju, seguma nomaiņu, klāšanu, fasādes siltināšanu, dekora vilkšanu, krāsošanu, durvju, logu montāžu, sētu, vārtu montāžu, plašus iekšdarbus.

Vairākus gadus esmu strādājis un ceļojis pa Skandināvijas valstīm, kur guvu plašu darba pieredzi celtniecībā pēc vietējo prasībām un tradīcijām. Īpaši tur izplatīto koka ēku montāžā un apdarē. Lielu interesi radīja senlaicīgie kamīni, kas izbūvēti pirms simts un vairāk gadiem, to restaurāciju un uzbūves īpatnībām. Dabisks, mūrēts kamīns no ķieğeļiem un akmeņiem tur ir augstā vērtībā, jo ir vēsturiska trofeja, kā sens, labi nostāvējies vīns, tas joprojām ir lietojams, turklāt maz ir mūrnieku, akmeņkaļu, kas varētu tādu izbūvēt.

Apbrīnoja senās pilis, rezidences, nocietinājumi un lauku īpašumi, vietējo iedzīvotāju degsme sakārtot, cienīt senos īpašumus un cik ļoti tie viņiem ir nozīmīgi. Attieksme pret dabu ir saudzējoši liela. Kad vietējiem jautāju… kāpēc tie savāktos koku zarus un lapas pie mājām nesadedzina ugunskurā, sekoja izbrīns. Tā nedrīkst, tas ir bīstami, var izcelties zāles, meža ugunsgrēks!

Zviedrija gan ir ļoti daudzpusīga starp Stokholmu un priekšpilsētām jeb komūnām, ir liela atšķirība tradīcijās un paražās. Lielajās pilsētās ēku apsildei daudz tiek izmantota elektrība, kas tur salīdzinoši ir lēts resursa avots. Aplūkojot lauku viensētas, saskatīju lielu līdzību ar mūsējām. Apkures veidi divējādi, elektrība, malkas, granulu vai ar briketēm. Katrā īpašumā ir malkas apkures paveids, kas ir kā alternatīvs elektrības pazušanas gadījumā.

Kad devos jau tālāk uz Norvēğijas, gandrīz ziemeļiem, pilsētu Leknes, kas atrodās uz ,gara, salu posma pie jūras, bija izteikti sajūtamas atšķirības ēku būvē, projektos un apkures pamatprincipiem. Kaut kur pazuda lielie logi, stikla lodžijas, milzīgi lielās privātmājas, kas viss sadārdzina apkures uzturēšanu. Turklāt Norvēğijā kokmateriālam ir augsta cena. Kopumā iepazinu daudz vietējo iedzīvotāju un viņu tradīcijas par kurām varētu rakstīt vēl daudz.

Un tā kādam saimniekam Tukuma pusē veicot jaunas mājas iekšdarbus bija ideja par mūrētu kamīnu galvenajā viesistabā. Ieminējos par savu arodu. Viņa atbilde bija zibenīga - Taisi augšā! Kas ir vajadzīgs? Man vajag tādu riktīgu, kā senos laikos! Es ne mirkli nedomādams piekritu, jo tā bija pasakaina iespēja man izpausties savā aroda prasmē un turklāt svarīgs pagrieziens manā turpmākajā dzīves ceļā kā arī iespēja nopelnīt. Sameklējis savas vecās pierakstu klades un rasējumus, tūdaļ ķēros pie materiālu aprēķināšanas un cenu izpētes. Mans radošums beidzot varēja izpausties ar pilnu jaudu, jo ļoti svarīgs bija kvalitātes rezultāts. Tas viss kopā man deva labu enerģiju un izcilu iznākumu. Tapa mūrēts ķieģeļkamīns ar apšūtu, šķeltā, akmens fasādi un marmora plāksnēm. Tas nav izsakāms kāds bija gandarījums. Pēc veiksmīgi realizētā projekta, saimnieks aizveda mani uz pirts namiņu un izteicās - Tu zini, šeit arī vajadzētu uzmūrēt kamīnu!

Sākās interesants manas dzīves posms, kurā ne mirkli nevarēja atslābt, jo pasūtītājiem bija dažādas vēlmes un prasības. Nācās pielāgoties pieprasījumam un izstrādāt dažādus individuālus projektus. Lielu interesi izrāda, arī šodien, kamīnkrāšņu un taupības krāsniņu projekti.